"Skrīveru mājas saldējums" vēsture

“Skrīveru mājas saldējuma” aizsākumi meklējami Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas ēdnīcas virtuvē, kur ”mežonīgajos deviņdesmitajos” gatavojām maigu, vijīgu saldējumu. Bērni našķojās ar baltu, rozā un banānu saldējumiem, kuri iekaroja viņu sirdis. Voldemārs nejaušības kārtā nopirka mīkstā saldējuma mašīnu. Tajā laikā skolas ēdnīcā varēja iegādāties konditorejas izstrādājumus un saldējums bija kā papildinājums plašajam desertu piedāvājumam. Saldējuma gatavošanas recepti atnesa kāda virtuves pavāre uz parastas rūtiņu lapiņas.

Vēl joprojām, pēc piecpadsmit, gadiem daži Skrīveru skolas absolventi atceras vēso un gardo desertu, ko baudīja pusdienu starpbrīžos. Vai tas ir tas pats? Uz šo jautājumu atbildēt nav viegli – it kā ir, bet nav!

Pēc vecāku ierosmes, Lelde iestājās Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Pārtikas tehnoloģiju fakultātē, un pēc absolvēšanas radās jautājums: “Ko darīt tālāk?” Vecākiem bija iekārtas, telpas, zināšanas, receptūras un galvenais – uzkrātā pieredze. Pēc pārdomu laika tika nolemts atsākt uzņēmējdarbību un Lelde 2006. gada vasarā nodibināja uzņēmumu SIA “Rozīne”.

Mūsu ģimene saviem spēkiem sāka veidot kafejnīcu Skrīveros. Domājot, ko īsti šeit piedāvāsim, nejauši atradām sludinājumu par saldējuma mašīnas pārdošanu. Nostaļģija un atmiņas par padomju laikā baudīto rozīņu saldējumu, kuru varēja nopirkt jebkurā veikalā, deva impulsu iegādāties šo iekārtu. Kafejnīcas telpu remonts neveicās tik ātri kā iecerēts. Tāpēc vienlaikus eksperimentējām – atsaucām atmiņā saldējuma recepti ar jauniegādāto frīzeri, kurš pagaidām atradās mājas garāžā. Izmantojām kaimiņu govs svaigo pienu un omas vistu dzeltenās olas.

2008. gada 28. martā tika piereģistrēta kafejnīca. Pārtikas veterinārajam dienestam šia bija pirmais gadījums, kad saldējumu ražo nevis rūpnīcā, bet mazā kafejnīcā. Darbu uzsākām saulainā svētdienā. Šeit varēja iebaudīt saldējumu un labu, smaržīgu un kvalitatīvu kafiju. Pirmajā atvēršanas dienā patīkami iepriecināja apsveikumi no kaimiņu veikaliem. Kā pārsteigums nākamajā pirmdienas rītā bija Valsts ieņēmumu dienesta pāŗbaude, kas veica inventerizāciju saldējuma letē un uzskaitīja pilnīgi visu kafejnīcas inventāru – netika piemirsts saskaitīt pat visus krēslus.

Saldējums, ko gatavojam tagad, ir nedaudz citādāks kā skolas ēdnīcā. Šis ir rūdīts cietais saldējums – klasisks un bez viltotām garšām. Pirmie bija baltais piena, ar rozīnēm, šokolādes, alus saldējumi un zemeņu sorberts. Iesākumā tie bija pārāk cieti, galvenā problēma bija atrast karoti, kas nelocītos un neuzberstu tulznas uz rokām. No šī mirkļa aizsākās nebeidzamais meklējuma process, lai atrasu ideālo saldējuma garšu, kosistenci un kvalitāti. Pēc triju mēnešu kafejnīcas darbības Skrīveros, paziņojot, ka šeit netirgosim lētu alkoholu, mēs sapratām – tā ir zaudēta spēle.

Kā izdomāja nosaukumu?

Pārspriedām radušos situāciju: Skrīveros pircēji nenāk pie mums, tātad pašiem jāiet pie pircējiem. Tāpēc pieteicām savu dalību un devāmies uz vietējo “Pavasara gadatirgu”. Tā bija pirmā saldējuma tirdzniecība ārpus kafejnīcas telpām. Iepriekšējā nakts netika gulēta, jo gatavojām. Tirgošanās izvērtās interesanta, jo trūka saulessarga un saldējuma vietā aukstais kārums strauji kusa, bet noskaņa bija jautra. Šo dienu mēs nodēvējām par saldējuma debiju. Cilvēki bija atsaucīgi, sapratām, ka jāmaina darbības veids, tāpēc iegādājāmies tirdzniecības vagoniņu. Nolēmām iekārtot pārdošanas vietu A6 šosejas malā pie restorāna “Klidziņa”. Lai to paveiktu, bija nepieciešams izdomāt kā prezentēt savu saldējumu pircējiem. Tētis Voldemārs ieminējās, ka saldējumu varētu saukt par “mājas saldējumu”, tādejādi uzsverot tā ražošanas godīgumu – gatavots no dabīgiem produktiem – kas sasaucās arī ar “Slow Food” kustības filosofiju. Pircēji vēlējās uzzināt, kur rodas šis aukstais deserts, tāpēc pie nosaukuma pievienojām vietas vārdu – Skrīveri. Un tā, kopā ar saldējuma baudītājiem radās zīmols “Skrīveru mājas saldējums”.

2012. gadā izveidoto preču zīmi reģistrējām patentu valdē. Vēlāk izrādījās, ka šis nosaukums ir pat pārāk veiksmīgs, jo lielāki un mazāki pārtikas ražotāji masveidā sāka izmantot vārdu “mājas”, lai veicinātu savas produkcijas pārdošanu.

Kā pa diedziņu!

2008. gada vasarā aizsākās mūsu saldējuma ceļojumi pa Latvijas pilsētām. Pirmā vieta, kur viesojāmies, bija Siguldas pilsētas svētki. Šeit satikām meksikāņu izcelsmes pavāru Havjeru Garsiju. Pirmo profesionālo atzinumu saņēmām tieši no viņa, kā arī ieteikumu doties ar saldējumu uz Pavāru klubu un pie “Slow food” kustības prezidenta Latvijā Mārtiņa Rītiņa. Havjers bija arī pirmais mudinātājs domāt par latviešiem neierastām garšām. Viņš mums pasūtīja izgatavot mango sorbertu ar asajiem čilli pipariem.

Pēs šī Siguldas tirdziņa devāmies pie Mārtiņa Rītiņa un aizvedām degustācijai trīs veidu saldējumus: plombīra, šokolādes un alus saldējumus. Jutāmies kā eksāmenā, jo Berga Bazārā bija prestižākais zemnieku tirdziņš Latvijā. Šeit varēja piedalītites tikai paši labākie. Katrs tā dalībnieks bija izturējis atlases procesu. Mums šis brīdis bija satraucošs – sagaidīt Mārtiņa Rītiņa vērtējumu...

Tas bija pozitīvs!

Visvairāk viņam garšoja alus saldējums, kuru vēlāk katru reizi tirdziņā neaizmirsa nobaudīt. Šo var saukt par mirkli, kad mēs bijām sevi pieteikuši! No šī brīža vissaizgāja kā pa diedziņu! Alus saldējuma popularitāte atnesa arī pirmo filmēto reklāmu. Televīzijas raidījums “Bez Tabu” veidoja sižetu par pasaules neparastākajiem saldējumiem. Tā noslēgumā uz studiju piezvanīja vīrs un pastāstīja, ka Latvijā kāds gatavo alus saldējumu. Raidījuma vadītājs apsolīja to noskaidrot. Drīz sagaidījām zvanu no žurnālistes un mūsu filmēšanās debijas televīzijā.

Vasara pagāja kā viens mirklis, un klāt bija rudens. Pirmo reizi piedalījāmies Latvijas nozīmīgākajā pārtikas nozares izstādē “Riga food”, kurā prezentējām saldējumu profesionāļiem. Viņi neskopojās ar atzinībām un ieteikumiem. Savukāŗt lielo piena kombinātu vidū radījām diskusijas un pārdomas, kuras nerimst vēl joprojām.

Ko darīt ziemā?

Saldējuma sezona beidzās, priekšā aukstā ziema. Ko nu? Kā izturēt? Paldies dievam, mums bija zināšanas konditorejas gardumu cepšanā. Tāpēc ziemas periodā Berga Bazāra tirdziņā klienti iepazina mūs no citas puses- kā toršu, eklēru un cepumu cepējus. Vēl joprojām sešu gadu laikā aukstos gada mēnešus mēs pārziemojam, cepot kūkas un mīcot piparkūku mīklas. Protams, tirgojām arī saldējumu pašiem izturīgākajiem, tiem, kuri nebijās baudīt par -20^₀C salā. Lai tādos laika apstākļos būtu iespējams pārdot auksto kārumumu, bija nepieciešams radīt īpašus apstākļus un uzsildīt gaisu vitrīnā – izmantojām elektrisko plītiņu.

Izmēģinājām savus spēkus tirgot arī lielveikalos. Atvērām divas tirdzniecības vietas Ogrē un Siguldā, kuras pēc trīs mēnešu darba nesa zaudējumus un vilšanos. Mēs sapratām, ka Latvijā nav tradīciju ziemā ēst saldējumu lielos daudzumos atšķirībā no Skandināvijas valstīm. Latvieši ziemā ēd kūkas!

Labākā reklāma pasaulē

Otrā saldējuma sezona – pēc tik ļoti ilgās, aukstās un grūtās ziemas, ilgi gaidītajā pavasarī negaidīti ieradās ciemos uzņēmējs un televīzijas raidījuma “Pikantā mīkla” vadītājs Aigars Strauss, kurš Igaunijas galvaspilsētā Tallinā gribēja atvērt veikalu ar Latvijā ražotiem pārtikas produktiem un meklēja, ko tur tirgot. Veikala nosaukums bija izvēlēts “Labāks nekā saldējums”.

Šis notikums sakrita ar Latvijas valsts prezidenta Valda Zatlera vizīti Tallinā, kurai līdzi devās uzņēmēju delegācija. Aigars Strauss palūdza cienastam mūsu saldējumu. Izrādījās, Igaunijas prezidents Tomass Hendrikss Ilvess ir liels saldējummīlis, un neilgi pēc šīs vizītes abu valstu preses izdevumos parādījās paziņojums -

Latvijas saldējums ir labāks nekā Igaunijas,

kas izraisīja lielu ažiotāžu abās valstīs. Vēl joprojām mūsu kafejnīcas sienu rotā fotogrāfija, kurā iemūžināts moments, kā kaimņzemes prezidents bauda mūsu saldējumu. Pēc šī notikuma pie mums sāka plūst Latvijas žurnālistu straume, kuri interesējās par saldējumu, mums pašiem, kafejnīcu, mūsu dzīves filosofiju, vēsturi un idejas rašanos. Rezultātā mēs ieguvām popularitāti. Kā viens no pirmajiem bija raksts avīzē “Diena” ar skaļu virsrakstu “Apvainoties uz saldējumu”. Šajā vasarā pēc ceļotāju un vietējo bērnu pieprasījuma mēs atjaunojām savas kafejnīcas darbību Skrīveros. Pateicoties daudzajiem rakstiem presē un radio pārraidēm, mēs bijām kļuvuši populāri. Vēl līdz šim laikam īsti nav skaidrības, par kuru saldējumu Igaunijas prezidents runāja – mūsu vai Rūjienas. Kā vēlāk uzzinājām, viņš dzīvo dažus kilometrus no Rūjienas un visbiežāk našķojas ar turienes saldējumu. Intriga palika, tāpēc šo lietu centāmies papētīt.

2011. gada rudenī piedalījāmies Tallinas lielākajā pārtikas nozares izstādē “Tallin food fair”. Tajā pašā laikā apsveicām prezidentu Ilvesu ar atkārtotu ievēlēšanu prezidenta amatā. Izstādē iepazināmies ar prezidenta kundzi, kurai nodevām savu dāvanu – saldējumu. Īsajā sarunā uzzinājām, ka tā laika paziņojums bijis preses radīta ažiotāža un kā patiesībā

viņš bija domājis par bērniem, kuriem labāk garšo Latvijas saldējums.

Tomēr bijām gandarīti, jo mūsu saldēums viņam tiešām garšo. Vēlāk saņēmām ziņo no šefpavāres, ka labprāt iekļautu mūsu saldējumu prezidenta pils ēdienkartē.

"Sirmā Ēdienkaratē" un pirmais sāļais saldējums

Vēl viens šīs vasaras nozīmīgs notikums bija mūsu saldējuma iekļaušana ēdienkartē šefpavāra Mārtiņa Sirmā restorānā “Istaba”. Pēc pusgada sekmīgas sadarbības Mārtiņš nolēma uzfilmēt savu tā laika ļoti populāro raidījumu “Sirmā ēdienkaratē” Skrīveros – vietā, kur top saldējums. Pirmo reizi mēs parādījām visai Latvijai, kā mājās pagatavot saldējumu.

Sadarbība ar Mārtiņu Sirmo turpinās līdz pat šim brīdim. Piegādājām saldējumu Sirmā restorāmnam “Māja”, kā arī šobrīd trešajam labākajam restorānam Rīgā – 3 pavāru restorānam “”Tam labam būs augt”.

Šajā laikā iepazināmies ar pie Mārtiņa strādājošo pavāru Kārli Robertu Celmu – no Amerikas atbraukušo latvieti – kurš lūdza mums izgatavot ķirbju un estragona saldējumus. Darba procesā, pārdomājot un izstrādājot šī receptes, radās ideja veidot ko jaunu – sāļos saldējumus. Kā pirmais tapa zilā siera – estragona saldējums, kas lieliski sader ar Latvijas svaigo salātu izlasi, tomātiem un biezpienu. Tas bija un ir mūsu pirmais firmas ēdiens Skrīveru kafejnīcā. Ar šo mūsu pašu radīto ēdienu esam pārsteiguši vietējos un ārzemniekus izstādēs, kurās arī turpmāk piedalījāmies. Sevišķi iepriecināja francūži, paziņōjot, ka šis produkts lieliski sader ar sausu baltvīnu, kā arī atzina, ka tāds saldējums iederētos Parīzē.

Sākām interesēties par dažādām neierastākām saldējuma garšu kombinācijām. Džeimija Olivera pavārgrāmatā izlasījām par vaniļas saldējuma saderību ar olīveļļu un jūras sāli. “Slow Food” biedrības organizētajā tirdziņā “Garšu ielā” Rīgas svētku ietvaros, mums bija iespēja prezentēt šos abus saldējumus (estragona – zilā siera saldējumu ar svaigiem lapu salātiem un plombīru, pārlietu ar olīveļļu un bagātinātu ar jūras sāli) blakus labākajiem Rīgas restorāniem. Izcēlāmies ar oriģinālo saldējuma garšu. Kārtējo reizi bija izdevies lauzt Latvijā esošos stereotipus.

Pie šiem jaunatklājumiem varam pieskaitīt arī burvīgo šokolādes saldējuma ar zilo sieru, kura radīšanai ideju smēlāmies zinātnieku atklājumos par šokolādes un zilā siera garšas, smaržas molekulu līdzību.

Oriģinālreceptes

Savukārt vēl pēc kāda laika radījām savu otro firmas ēdienu – mārrutku saldējumu, kuru pasniedzam kā piedevu pie sarkanajiem biešu salātiem kombinācijā ar Latvijas ķilavām. Esam ieguvuši atzinābu gan no Latvijas, gan ārzemju gardežiem. Ar šī ēdiena starpniecību izdevies atvilināt daudzus ceļotājus uz Skrīveriem. Esam izpelnījušies publikāciju Amerikas latviešu avīzē, kā arī mūsu kafejnīcas apmeklējums ietverts Baltijas velomaršrutā.

Pie saviem oriģināldarbiem varam pieskaitīt arī pacilājošu biezpiena saldējumu ar fantastiskām avenēm. Radīts tāpēc, ka biezpiens ir īsts Latvijas nacionālais produkts. Daudzi latvieši uzauguši veselīgi un spēcīgi, pateicoties piena produktam – biezpienam. Arī bērniem šis ir ļoti vajadzīgs un nozīmīgs produkts. Biezpiena saldējums ir viens no pieprasītākajiem un garšīgākajiem saldējumiem. Tas izrādījās mūsu reģionam tik atbilstošs, veselīgs un nozīmīgs, ka izraisīja interesi arī kaimiņu saldējuma ražotāju starpā. Izstādēs, kurās piedalījāmies, viņi ar blociņiem rokās stāvēja pie mūsu vitrīnas un pierakstīja idejas un saldējumu nosaukumus.

Tomēr visveiksmīgāk jaunradītā saldējuma nosaukumu ir ieguvis dievišķais paniņu saldējums, kuru paši sauvam par “bestselleru”. Kopumā šo gadu laikā esam izgatavojuši ap 80 dažādu veidu saldējumus. Sortiments varētu būt plašāks, ja mēs izmantotu ārzemēs augušus augļus un ogas. Tā kā esam izlēmuši pieturēties pie filosofijas, ka būsim īsti latvisks saldējums, tad tā pagatavošanā tomēr cenšamies izmantot vietējās izejvielas – pienu, augļus un ogas. Izņēmums ir dažas klasiskas vērtības, kā, piemēram, šokolāde, kafija, rums, rozīnes, vaniļa un citroni. Mūsu saldējums ir arī pilnīgi dabīgs, bez ķīmiskām piedevām, ko raksturo vārds “mājas”.

“Skrīveru mājas saldējuma” moto:

“Dabas valdzinājums kaifīgākai dzīvei! Tīri un kaislīgi, tā, lai laimīgi!”

Šo savu gatavošanas filosofiju un veselīgas ēšanas paradumus popularizējam tūristiem, kas ierodas Skrīveros, runājot konferencēs, semināros un atbildot uz žurnālistu jautājumiem. Ar savu darbu esam izpelnījušies Latvijas ārstu biedrības prezidenta Pētera Apiņa pateicību par veselīgas pārtikas ražošanu un dzīvesveida veicināšanu.

Caur Rīgu uz Skrīveriem

2012. gadā atvērām ar īres līgumu uz gadu tirdzniecbas vietu Rīgā klusajā centrā Alberta ielā 1. Šī kafejnīca atnesa vēl plašāku atpazīstamību sabiedrībā. Pateicoties tai, tikām uzaicināti pasniegt saldējumu Lielbritānijas vēstniecībā Rīgā rīkotajos dārza svētkos par godu karalienes Elizabetes II Dimanta valdīšanas jubilejai. Sākām saņemt pirmos piedāvājumus piegādāt saldējumu banketām un viesībām. Kā viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem palicis atmiņā – saldējuma pasniegšana a/s Citadele bankas labākajiem darbiniekiem un klientiem, katamarānam šūpojoties jūrā.

2013. gadā saņēmām uzaicinājumu no romantiskākā kvartāla Rīgā – Berga Bazāra – saimniekiem atvērt mirkļa saldējumnīcu pusgada garumā, ko arī izmantojām.

Tomēr visvairāk mūs ir pārsteigusi cilvēku gatavība mērot daudzus kilometrus, lai apmeklētu vietu, kur top saldējums. Tāpēc galveno uzmanību esam nolēmuši veltīt Skrīveru kafejnīcai. Tās ir mūsu mājas, ta sir mūsu SPĒKS!

Atceroties to, ka pirmajā gadā Skrīveru kafejnīca bija tik klusa, neapmeklēta un vietējie iedzīvotāji regulāri izteica pārmetumus par mājas novecojošo izskatu, tā tomēr ir iekarojusi gardēžu sirdis. Secinājums: vietējiem vairāk interesē mājas fasāde, nevis darbs,ko darām, bet Skrīveru viesiem galvenais ir garšas piedzīvojums, ko viņi pie mums var saņemt. Šeit gan jāpiebilst, ka visu gadu garumā esam baudījuši nedalītu Skrīveru bērnu mīlestību. Cik mūsu līdzekļi atļauj, mēs cenšamies labiekārtot apkārtni, bet vispirms galvenao uzsvaru liekam uz saldējuma ražošanas attīštību.

Pēc sešu gadu pieredzes 2013. gadā ar Eiropas Savienības fondu līdzekļu palīdzību esam iegādājušies jaunas, modernas saldējuma ražošānas iekārtas, kura paver jaunus apvāršņus. Vēl arvien, arī pēc 14 gadiem gatavojot saldējumu, lielākos ieguldījumus veicam iekārtās un procesos, lai saglabātu savu dabīga "mājas saldējuma" filosofiju.

Viena no grūtākajām lietām ar ko esam saskārušies, ir mūsu grafiskās identitātes atrašana. Bijām izsludinājuši konkursu par reklāmas izveidi, kurā piedalījās jaunie mākslinieki, kā arī izskatījām dažādu reklāmas aģentūru piedāvājumus, tomēr pēc diez gan garām diskusijām, meklējumiem un domu apmaiņām palikām pie oriģinālā zīmējuma, ko bija radījusi vietējā Skrīveru zīmēšanas skolotāja Vaira Zālīte. Principā šī reklāma neiekļaujas klasiski pieņemtajos standartos, tomēr pēc pašu vērtējuma atbilst mūsu saldējuma garam. Svarīgi, ka šo reklāmu ir radījusi šejieniete, jo

“Skrīveru mājas saldejums” var tapt tikai Skrīveros, tāpat kā šampanietis Šampaņā.