Iedomājies to Elvisa tembriņu....when I fall in love....with you....vai Bočelli izpildījumā....

It kā parasta vafele, "veikala vafele", nu vispār nekas sevišķs, tā, ko citi atceras no bērnības, kad saldējumu no koka podiem krāmēja ar parasto ēdamkaroti...vafele bez garšas, bez smaržas, tikai nočaukst vien - un tā arī lielākā burvība!

Šo mūsu Tētis Voldemārs, ģimenes galva, atveda uz saldējuma virtuvi pirmajās dienās kopā ar ērtu ēdamkaroti un nodemonstrēja kā saldējumu pārdeva viņa bērnībā. Lika vafelē karoti pēc karotes, garšiņu pēc garšiņas, kopā veidojot krāsainu salikumu, kas garšoja kā gandrīz vai kūka! Un fakts, ka vafele ir bezgaršīga, ir vissvarīgākais, jo tā izceļas saldējuma garša! Savukārt čaukstīgums piedod kaifīgu sajūtiņu un foršu skaņu....mmmmmm, cik svaiga un kraukšķīga tā ir, nevis kā veikalā izmirkušās, lai gan tieši tās pašas, jo rūpnīca Rīgā tāda tikai viena...

Un tā mums tā vafele ir! Saldējumu tajā dēvējam par "burinieku", jo uzdevums saldējumus tajā savietot staltus un skaistus kā "kuģa buras, iepūšot dienvidu vēja brīzei", tā mums mācīja Mamma Dzidra. Salikt pārdomāti un arī smalki, lai veidojas acīm pievilcīgs skats, kas siekaliņām jau liek sarosīties. Turklāt šādi, tieši ar ēdamkaroti, iespējams savietot biezākas un smalkākas kārtiņas, kur saldējumu garšas savijās kopā, piemēram, Baltais vislabākais saldējuma ar Valdzinošo zemeņu sorbertu un tad vēl tuč klāt dzirkstošā vīna ar bumbieriem, apakšiņā burvīgs šokolādes, bet virsiņā, nu tā, ka burtiski viens maziņš pieskāriens ar "Bikini saldējumu", lai mēle atdzīvojas pirms ienirst dziļumos un ir dzīva baudīt gardēdību.

Reizēm var salikt arī saldējumu pa stāviem - apakšā viens, vidiņā otrs, bet virsū trešais. Tas ja negribas sajaukt garšiņas. Ja gribas, tad jāpasūta: "Man, lūdzu, kārtiņās!" Tad saliekas visas trīs izvēles plānāk viena pie otras un atkārtojas biežāk. Tā kas apakšā, ir mazliet arī virsiņā, lai zina, kas dziļumā sagaida (nu gandrīz kā filmu "treileros").

Lelde